Pērs Gints bez Solveigas...

Arhīvs
Marts, 2024
26
27
28
29
1
2
3
4
5
6
7
8
9
10
11
12
13
14
15
16
17
18
19
20
21
22
23
24
25
26
27
28
29
30
31
Par bāru „Skapis.”
Publicēts 28. janvārī, 2014.
Viesnīcas "Rīga" bārs №1, tautā saukts par „Skapi", parasti tiek iztēlots, kā tāda radošo intelektuāļu pulcēšanās vieta - LPSR laiku „bohēmas paradīze.” Jāsaka, ka tā ir tāda puspatiesība, lai neteiktu „meli!” Šeit mēģināšu uzrakstīt par to, kas tur notika patiesība un bez liekiem izskaistinājumiem. Ja kāds jutīsies aizvainots, tad jau iepriekš atvainojos, tie, kuri man nepiekrīt, ir laipni aicināti nākt klajā ar savam versijām.

Bāra ideālā atrašanās vieta - viesnīca "Rīga" ir pašā pilsētas centrā, padarīja to par visraibākās publikas saiešanās vietu. Tur apgrozījās ne tikvien sabiedrības krējums, bet ari „mazāk smalka” publika – kāršu blēži, spekulanti (pēc toreizējās leksikas – farcovščiki), prostitūtas un viņu suteneri, nu, un, protams, „zilie.” Jāuzsver, ka tieši šī publika  uzskatīja „Skapi” par savu „štābu”, jo viņu pulcēšanās vieta – „Laimas pulkstenis” atradās turpat pāri ielai.  Žēl, ka viņi parasti memuārus neraksta.

 

„..Cherchez la femme” [1] ,saka francūži... Latvija vienmēr ir bijusi slavena ar savam izskatīgajām sievietēm, uz kurām iebraucēji krīt kā naktstauriņi uz sveci. Līdz 70.-to gadu beigām „Rīga” bija vienīgā viesnīca galvaspilsētā, kur „Inturists” izmitināja ārzemniekus, kurus, bieži vien, interesēja tikai sex un „šmiga.” Tai laikā jokoja, ka pie ieejas vajadzētu izkarināt sarkano  lukturi - formas un satura vienotībai! Naudīgos ārzemniekus 24/7 „aplidoja” nopelnīt gribošie spekulanti un tā sauktas „intermeitenes” [2]kuru skaistuma apstulbināti šie sāka burtiski mētāties ar naudu, bet...viesnīcas darbiniekiem bija tikai viens „uzstādījums” – to pelnīt..

 

Krievu laika laucinieki (lasi – kolhoznieki) nebija tādi, kā tagad. Kad viņi „dubļonkās” [3] ģērbušies, zelta zobiem spīdot, dārglietām apkarinājušies un biezas naudas pakas vicinādami, atbrauca uz Rīgu „laist”, tad šveicari klanījās līdz zemei. Bārmeņi, oficianti un prostitūtas zināja katru pēc vārda un muzikanti spēlēja tikai viņiem. Dzīrošana parasti turpinājās vel ilgi pēc restorāna slēgšanas un nekad neaprobežojās ar vienu dienu vien, tamdēļ dārgajiem viesiem augšā bija numuri, kuros „viss notika..” šī vārda visburtiskākajā nozīmē!

 

„..Vodka Connecting People!” [4] Jā, protams, bet jāuzsver, ka arī sabiedrība, toreiz bija mazāk noslāņojusies un „Skapis” bija unikāls ar savu „demokrātismu.”, kur sociālās atšķirības parasti „piemirsās.” Inženieri, pārdevējas, miliči un visādi šaubīgi tipi varēja draudzīgi „saskandināt”, lai, kā smejies, aizmirstu par komunisma cēlāju morāli! Nereti „filma trūka” un „pohainais” rīts tika sagaidīts kāda dzīvokli, vai tur pat viesnīcā. „Uzlāpījušies” katrs aiztraucās savās darīšanās, lai pēc kāda laika... Ja, toreiz jokoja, ka Rīga esot maza pilsēta, tamdēļ visi ceļi vedot uz „Skapi” un mēs visi guļot viena gultiņā, turklāt sedzoties ar vienu deķīti…[5]

 

Ir pieņemts uzskatīt, ka tāda „lustēšanās” nekad nenotika bez “tautas modro acu” – VDK [6] gudras ziņas. Kāds ex-čekists, to komentēja sekojoši: „Ar lielummāniju slimojoši neveiksminieki, kuri tikai uzsit sev cenu – ja jau „kantoris” par viņiem interesējās, tad šie noteikti bija ko vērti! Mums bija „pie kājas” tie dzērāji, spekulanti, (atvainojos) maukas un „zilie!” Neticiet? Salīdziniet kriminogēno situāciju LPSR ar to, kāda tā ir tagad un jūs sapratīsiet ar KO mēs toreiz nodarbojamies!”[7]

 

Labojiet mani, ja kļūdos, bet bohēma, nestabili ienākumi un nabadzība, ir savstarpēji saistītas lietas, kas savukārt var novest pie parazītisma... Par vairumu „radošo skapistu” varēja teikt: „iekšā ir, bet ārā nenāk!” Pārsvarā „tukšā” būdami, viņi gaidīja kādu, kas „uzliks” un vai plīsdami aiz lepnuma spriedelēja par šo un to, jo visā sev likās esam lieli eksperti. Apzinoties savas dzīves bezjēdzību, viņi paši sev mēģināja iestāstīt, ka PSRS „domājošam” cilvēkam neatliekot nekas cits, kā tikai... NODZERTIES! Nav brīnums, ka viņi bieži palika parādā oficiantēm, bet viņām bija ģimenes, bērni.. Spriediet paši, cik „gaidīti” viņi tur varēja būt?!

 

Senās dziesmas atsaukt nevarot un katrs ugunskurs reiz dziestot… Bet, ja taisnība ir tam dzejniekam, kurš teica, ka mūs padarot bagātus viss, kas ar mums ir noticis, tad mēs, nostalģiski noskaņotie, esam vismaz dubultā bagāti, jo, apmeklējot senas vietas un atceroties cilvēkus un notikumus, kuri ir ar tām saistīti, varam pārdzīvot visu vel un vēlreiz…

 

Kā vienmēr nostalģisks ierodoties Rīgā, es aizgāju līdz tai vietai, kur kādreiz atradās „Skapis” un konstatēju, ka tam jau vesels „kultūras slānis” ir aizaudzis priekšā – lai tiktu tam klāt būtu jālaužas cauri „Turkish Airlines” ofisam. Tad beidzot arī līdz manām emigranta smadzenēm aizgāja, ka kāda lapaspuse Latvijas bohēmas vēsturē ir neatgriezeniski pāršķirta.. [8]

 

„Skapis” ir miris, lai dzīvo skapisms! Nesen, kādā no centra kafejnīcām, izdzirdēju paskaļā balsī izteiktu frāzi: „Es, kā profesionāls mākslinieks... bla, bla, bla!” Paskatījies pāri plecam izbrīnā atpazinu kādu bijušo „skapistu”, par kuru toreiz ņirdza: „Ножки тонкие, а жить-то хочется!” [9] Vai tiesām šis savu mūžu būs pavadījis klīstot pa „krogiem” un uzdodamies par mākslinieku, cerībā  „uzsēsties kādam uz astes?!”

 

J.Hašeks [10] esot teicis, ka, ja ar ģīmi dubļos neiebraukšot tad skaistums tā arī palikšot  neizprasts – nu, kā tad bez kontrasta! Tad nu Skapis bija tā vieta, kur dažs labs „estēts” lielākas, padziļinātas skaistuma izpratnes vārdā, mērcēja savu ģīmi dubļos vai katru vakaru, turklāt nereti, „pa pāli” mājās ejot, ari šī vārda parastajā, burtiskajā nozīmē! Cik man zināms, tad radošās idejas tur tā arī netika ģenerētas, bet daudz talantu un smadzeņu nodzerts gan. Tamdēļ šo rakstu gribētu beigt ar kādu tai laikā populāras dziesmas rindkopu:

 

„Ja Tu, draudziņ nezini, kur ir laime tava, nemeklē to pudelē, pudelē tas nava…”

 

 

[1] Meklējiet sievieti (franču val.)

[2] Prostitūtas, kas „strādāja” galvenokārt ar ārzemniekiem.

[3] PSRS laikos tas bija pārticības simbols.

[4] Šņabis savieno (tuvina) cilvēkus.

[5] Ko tur liegties, nav vērts – es pats biju viens no viņiem, tamdēļ zinu par ko runāju!

[6] VDK, protams, bija savas intereses, kuras viņi īstenoja šai viesnīcā, bet tas jau ir pavisam cits stāsts.

[7] Latvijā nekad nav bijis tik daudz noziedznieku un noziedzības ( pat pēckara gados), kā pašreiz.

[8] Pašlaik viesnīca ir slēgta rekonstrukcijai

[9] Kājiņas tievas, bet dzīvot gribas. (krievu val.)

[10] čehu humorists un satīriķis, romāna „Krietnais kareivis Šveiks” autors.

 

 


Komentāri
Tavs vārds:
Tavs e-pasts:
Tava mājas lapa:
Ievadi šī portāla nosaukumu: