Pērs Gints bez Solveigas...

Arhīvs
Augusts, 2020
27
28
29
30
31
1
2
3
4
5
6
7
8
9
10
11
12
13
14
15
16
17
18
19
20
21
22
23
24
25
26
27
28
29
30
31
1
2
3
4
5
6
Par Kipru…[1]
Publicēts 30. janvārī, 2014.
Pirmais, kas nāk prātā, dzirdot vārdu „Kipra” ir: karsta saule, zili – zaļa jūra, dzeltenas smiltis un eksotiski augļi. Protams, tas viss vēl ir jāpareizina ar leģendāro dienvidnieku viesmīlību! Bet... tādu vietu pasaulē taču ir TIK daudz! Kas tad padara šo salu tik īpašu, kas izceļ to citu vidū?!

 

 

Šī ir mīlestības sala...

 

Saskaņā ar leģendu, šeit no jūras putu, spermas un izkastrēta Urāna[2]  asiņu sajaukuma, dzimusi pati mīlestības dieviete Afrodīte, saukta arī Kipraīda! Neticiet, uzmanīgi apskatieties Sandro Boticelli gleznu „Veneras dzimšana!”[3]  Tieši tā viss toreiz ari notika...

 

pār visu zemi mīla valda, visiem likumiem tā pāri iet...

 

Ir, ir šai salai savdabīgs vilinājums, kuram turēties pretī nespēj neviens. Iedomājieties: juku laiki  - Krusta kari, bet  Anglijas karalis Ričards Lauvassirds atrod laiku  „izrauties” līdz Kiprai, lai tur Kolossi[4]  pilī Limasolā salaulātos ar savu iecerēto - Navārijas princesi Berengariju. Jā, arī „kronētie” tikai cilvēki vien ir un nekas cilvēcisks viņiem nav svešs! Ak, šie romantiskie bruņinieku laiki!

 

Bet tagad laiki ir citi - patērētāju sabiedrības cilvēks ir tāls no romantikas - visu grib „uz sitiena” turklāt tikai īslaicīgai lietošanai. Tamdēļ tagad Kipru apmeklē  galvenokārt „laist pa kreisi” noskaņotu cilvēku bari, kuri savus „laulātos” un bērnus parasti atceras tikai tad, kad kontā vairs nav naudas un pietrūkst biļetei ceļam uz mājam. Jā, taisnība būs bijusi Zigim Freidam,[5] kurš apgalvoja, ka cilvēki esot vairāk „griboši” nekā sapratīgi!

 

Tie, kuri ir dzimuši avantūristi un kuriem miers būs vajadzīgs tikai kapā ar akvalangiem nolaižas jūras dibenā, lai tur meklētu tos dārgumus, kas saules gaismu nav redzējuši kops Homēra[6] laikiem! Bet mazāk drosmīgie, bruņojušies ar metāla detektoriem, (novakarēs) „pārķemmē” pludmales  uzlasīdami bezrūpīgo atpūtnieku nozaudētas monētas, dārglietas, pulksteņus un citas mantas. Jā, kas meklē, tas nereti arī atrod...

 

Kā tad es pats tur nokļuvu?

 

Nekas šai dzīvē nenotiek nejauši, viss ir likumsakarīgs. Bērnībā uz mana naktsskapīša pastāvīgi atradās K. Huna: „Sengrieķu miti un varoņteikas” vēlāk tai pievienojās A. Muntes: „Stāsts par Sanmikelu.” un H. Šlīmaņa[7] biogrāfija. Varbūt, ka jau toreiz būšu sevi ieprogrammējis tā, lai liktenis man liktu meklēt otro dzimteni kādā no Vidusjūras salam, kas zina?

Katrai tautai ir kāds nemīlams kaimiņš, pret kuru nepatika sakņojas gadsimtu dzīlēs... Tamdēļ, tautieši, lai nerastos liekas problēmas, salas „grieķiskajā[8]”  daļā labāk sakiet  „Kipras kafija”, jo uz visā pasaulē tik ierasto „Turku kafija”, saliniekiem varētu būt  visai savdabīgā reakcija! Nu, tas ir līdzīgi, kā latvieša ausij daudz tīkamāks izklausās vārds „biešu zupa” nekā krieviskais „borščs.”

Starp citu, par krieviem..

 

Mūsu austrumu kaimiņi ir šis salas spožums, ne posts un lielā mērā tieši pateicoties viņiem, Viesnīcu un Tūrisma bizness šeit zeļ un plaukst! Ja Dievs būtu latviešiem kaut nedaudz vairāk prāta  iedalījis, tad krievi vel tagad brauktu plunčāties mūsu – Rīgas Jūrmalā un tad tie būtu mūsu naktsklubi, kazino, krogi un bāri, kuri vienmēr pārpildītu plānu. Kā smejies, kas vienam zaudējums, tas otram ieguvums!

 

Viss plūst, viss mainās, bet.. ne vienmēr uz labo pusi. Vel pavisam nesen kiprieši nezināja, kas tas ir noziedzība. Aizejot viņi atstāja savu māju logus un durvis vaļā, bet neaizslēgtajās mašīnās – atslēgas! Veikalu pārdevēji varēja, pametusi savas „bodes” bez uzraudzības, mierīgi malkot kafiju kaut kur aiz stūra   restorānā... Domās mēģiniet pārnest šo situāciju uz Latviju, nekas nesanāks, vai ne?!

 

Jā, tā tas bija līdz tam brīdim, kad ES paplašinot šeit sāka ierasties viesstrādnieki no Austrumeiropas. Tamdēļ nebrīnieties, tautieši, ja ieradušies šeit, slavenās dienvidnieku viesmīlības vietā jūs nereti jutīsiet pavisam citu attieksmi!

 

Jā, kontrasti..

 

Diena, kad es atstāju Londonu bija reti miglaina un taksometra šoferim nācās gandrīz taustoties braukt uz lidostu. Burtiski pāris stundas vēlāk, es jau sauļojos smaragdzaļas jūras krastā un klausījos putniņu čivināšanā. Jā, kontrasts bija šokējošs, tamdēļ pirmajās nedēļās jutos.. „over the moon” [9]

 

Bet.. tad pienāca vasaras vidus – laiks, kad Latvijā parasti līst, „..ka pa  Jāņiem!” Kāda ir vasara Kiprā? Lai to uzzinātu nemaz nav tālu jābrauc – vienkārši iebāziet galvu cepeškrāsnī un tad sapratīsiet, kā vidusmēra latvietis varētu šeit justies 24/7. Tamdēļ nav nekāds brīnums, ka kiprietis no manis tā ari neiznāca un es „aizlaidos” atpakaļ uz „..miglaino Albionu.” Ja, laba tiešām daudz nevajag!

 

Grūti pateikt, kad jutos vairāk priecīgs – toreiz, kad ierados Kiprā, vai tad, kad „izspruku” no tas speltes ara. Vienu gan zinu skaidri: vel nekad agrāk nebiju tā „izbaudījis” lietu un dubļus zem kājām, kā toreiz, kad drebinādamies dzestrajā naktī gaidīju Gatwick Express, kurš mani nogādāja atpakaļ Londonā. Jā, un tikai tad es tā pa īstam sapratu, ko tieši bija domājis dzejnieks, kurš reiz teica:

 

„..Мне лучше тучи, я из той породы, что может быть лучше плохой погоды!”

 

Voldemārs Odišvili

 

[1] Es šeit apzināti izvairos no rakstīšanas par Kipras krīzi.

[2] Saskaņā ar citiem mītiem Hronosa.

[3] Afrodīte romiešu mitoloģijā tika saukta par Venēru.

[4] Šī pils vēl ir saglabājusies.

[5] Zigmunds Freids (1856-1939) neirologs un psihiatrs, psihoanalīzes pamatlicējs

[6] Homērs (8. gadsimts p.m.ē.) Senās Grieķijas dzejnieks.

[7] H. Šlīmanis (1822-1890) vācu arheologs-diletants Homēra Trojas atklājējs.

[8] Kipra ir sadalīta divās daļās - grieķu un turku.

[9] Sajūsmā.

 

 


Komentāri
Tavs vārds:
Tavs e-pasts:
Tava mājas lapa:
Ievadi šī portāla nosaukumu: