Astoņdesmito gadu vidū mēs ar manu nākamo sievu Stellu vakariņojām restorānā «Pekina» Maskavā. Netālu no mūsu galdiņa sēdēja kāda «neformāļu» kompānija, kura laipni uzaicināja mūs viņiem piebiedroties. Paši zināt — plašās krievu dvēseles! Daudz negudrodami, mēs tā arī izdarījām!

Mūsu jaunie draugi izrādījās rakstnieka M.Bulgakova fani, kādu Krievijā ir ne mazums. Vienam no viņiem aiz jostas pat bija aizbāzts «Meistara un Margaritas»[1]. sējums. Mums palaimējās — bijām satikuši «savējos», un plāns doties uz rakstnieka kādreizējo dzīvokli un tur tusiņu turpināt radās kaut kā pats no sevis. [2]

 

Restorāns atradās ne pārāk tālu no vietas, kur rakstnieks kādreiz dzīvoja. Nācās vienīgi izmest nelielu līkumu šmigas iegādei, kuru tais laikos oficiāli nakts laikā nopirkt nevarēja. Maskaviešiem točkas, kur nelegāli tirgoja alkoholu bija labi zināmas, un mēs varējām turpināt mūsu uzsākto avantūru.

 

Tuvojoties mājai №10 Lielā Dārza ielā, mēs ievērojām, ka augšējā stāvā, kur reiz atradās rakstnieka dzīvoklis, bija skaidri redzamas nesena ugunsgrēka pēdas. Tas piedeva mūsu apmeklējumam zināmu mistikas «pieskārienu», jo sajūta bija tāda, it kā mēs būtu ieradušies īsi pēc romānā aprakstītajiem notikumiem.

 

Mūsu jaunie draugi zināja stāstīt, ka arī reālajā dzīvē Bulgakova bijušais dzīvoklis «neesot labs» — neviens tur īsti nevarot dzīvot, un rakstnieka fani esot tā mazākā nelaime! Teiktais skanēja ļoti pārliecinoši, jo vairāk tāpēc, ka mēs bijām noskaņoti ticēt visam pārdabiskajam, saistītam ar šo adresi, un nesenais ugunsgrēks dzīvoklī bija tam labs pierādījums, bet deguma smaka tikai pastiprināja šo izjūtu!

 

Pie nama parādes durvīm atradās bronzas plāksne, uz kuras bija attēlots tas brīdis, kad zirgi, pacēlušies gaisā, atstāja šo zemi, aiznesdami līdzi Volandu. un viņa pavadoņus. Trepju telpas sienas no vienas vietas bija izraibinātas ar rakstnieka fanu autogrāfiem, spārnotām frāzēm no viņa grāmatām un grafiti stila zīmējumiem.

 

Dzīvokļa durvis bija aizplombētas, bet vai tas varētu būt šķērslis tādiem, kuri tic, ka viņpasaules spēki tepat kaut kur aiz šīm sienām reiz sarīkoja Lielo Balli pie Sātana?!

Iekšpusē ugunsdzēsēji bija atstājuši tādu bardaku, ka nebija pat kur apsēsties, un mums nācās tukšot līdzpaņemtās pudeles, kājās stāvot! Nedaudz «iestiprinājušies», sērkociņu un šķiltavu gaismā ķērāmies pie apartamenta izpētes.

 

Ko mēs meklējām, ko cerējām atrast — vai romānā aprakstīto fantāziju pasauli, kur manuskripti nedeg, sapņi piepildās un katrs saņem pēc savas ticības?! Nezinu! Kādā vietā pat noplēsām tapetes, meklēdami oriģinālās — tās, kuras tur bija tais laikos, kad te dzīvoja pats rakstnieks. Domājām, ka tas varētu mums dot tādu kā saikni ar viņa radošo vidi. Bet mums nepaveicās, jo avīzes zem visvecākās tapešu kārtas bija pēckara.

 

Radoši savienojot dzeršanu ar telpu izpēti, centāmies detalizēti izdibināt, tieši kurās vietās varētu būt notikuši tie vai citi no romānā aprakstītajiem notikumiem, piemēram, kurā vietā sēdēja Volands, kad ragana Gela ārstēja viņa sāpošo ceļgalu, vai — tieši kurā istabā varētu būt dzīvojis «nabaga» literāts un MASLITASSa prezidents Berliozs, kuram romāna tramvajs nobrauca galvu utt.

 

Drīz vien nonācām pie secinājuma, ka Bulgakovs šo to būs «sacerējis», jo dzīvokļa plānojums ne gluži atbilda romānā aprakstītajam. Protams, tas mūs necik neapbēdināja, jo ne mirkli nešaubījāmies, ka viss pārējais grāmatā aprakstītais ir tīra patiesība! Neatbilstības varēja izskaidrot tikai ar to, ka mēs nebijām spējīgi izprast to metafizisko realitāti, kurā dzīvoja un radīja rakstnieks...

 

Aizejot Stella «paķēra līdzi» parketa dēlīti no tās istabas, kur, pēc mūsu domām, Margarita dabūja atpakaļ savu Meistaru. Glabājām to kā suvenīru vēl daudzus gadus, un lepni radījām to draugiem un paziņām, kuri viesojas mūsu Rīgas dzīvoklī, līdz kādu dienu tas neizskaidrojamā veidā pazuda...

 

[1] Krievu rakstnieka Mihaila Bulgakova pazīstamākais darbs; tas tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem 20. gadsimta romāniem. Romāna darbība vienlaikus risinās divos laikos: Jēzus Kristus laika Jeruzalemē, kur autora interpretācijā atainoti bībeliskie notikumi un 20. gadsimta 30. gadu Maskavā, kad tur ierodas sātans ar savu svītu.

 

[2] Toreiz dzīvoklis bija neapdzīvots, jo tur nesen bija izcēlies ugunsgrēks.