Publicēts 20. februārī, 2014.
Jā, jā – jūs neesat pārskatījušies un es neesmu „pārrakstījies” – liekas, ka pasaulē ir parādījusies vēl viena Latvija, kuras robežas nesakrīt ar oficiālajām mūsu valsts robežām! Šo zemi sauc par Gērnsiju. Daudzi par to nav dzirdējuši, bet tie, kuri ir, ne vienmēr spēs „iebadīt” ar pirkstu kartē un norādīt tās atrašanas vietu, kur nu vēl ko sīkāk par to pastāstīt. Mana raksta uzdevums tad nu būtu sākt šo „robu” aizpildīt…1
Gērnsija ir sala, kura platības un iedzīvotāju skaita ziņā ir mazāka par Jelgavu, atrodas tā Lamanšā – starp Angliju un Franciju, kas vēsturiski vienmēr bijušas ienaidnieces. Līdzīgi, kā mēs latvieši – starp Krievijas laktu un Vācijas āmuru, tamdēļ arī tās liktenis nav bijis no vieglajiem. Formāli tā atrodas zem britu „kroņa”, bet faktiski ir neatkarīga valsts, kura nav pat ES sastāvā..
Jau ķīniešu domātājs Konfūcijs teicis, ka viņš pat savam ļaunākajam ienaidniekam nenovēlot dzīvot lielu pārmaiņu laikā. Manai paaudzei sanāca vai vesela to buķete: perestroika, Trešā atmoda, PSRS sabrukums un tagad vēl tā „dižķibele”, kuras laikā darbiņu zaudējušajiem tautiešiem arī jumtiņš jāmeklē neLatvijā. Tamdēļ daudziem būs interesanti zināt, kā šeit ar darbu, kādas ir algas, cenas utt.
Man, kā LV nedzīvojušam, būs grūti salīdzināt situāciju šeit ar to, kāda ir Latvija, bet, kas attiecas uz Lielbritāniju, uz kuru tik daudzi pašlaik gribētu „izrauties”, tad darba šeit ir vairāk un arī algas – lielākas. Bezdarbs šeit ir tīri simbolisks – zem 1%. Laba ziņa šopaholiķiem – šajā valstī nav PVN, tātad preces, arī alkohols un cigaretes, ir lētākas! Kas attiecās uz īres maksu, tā gan šeit ir augstāka, bet arī dzīvojamās platības kvalitāte ir labāka – tik nožēlojamu „migu”, kādas ir Apvienotajā Karalistē, šeit vienkārši nav.
Gērnsija ir sakopta un tīra – labklājība redzama ik uz sola. Šķērsielās nesmird pēc urīna un vēmekļiem, (par „ķēzīšanos” nevietā ir sods ap £500) un nekur nemētājas tukšas pudeles, alus kannas un vienreizējas lietošanas šļirces. Nav manīti arī bomži, pārmeklējam miskastes, vai ubagi, piesienamies garāmgājējiem ar vārdiem:„..spare some change, please!”2 – lūgums, kas Londonā arvien biežāk tiek izteikts ar latviešu akcentu..
Mēdz teikt, ka Latvieša mīļākais ēdiens esot.. otrs latvietis..
Kā sauksi, tā atsauksies – personīgi es šeit esmu saskāries ar atsaucību, izpalīdzību un pretimnākšanu no pavisam nepazīstamu cilvēku puses. Iedomājieties, jūs esat atbraucis uz ārzemēm, viss jauns, nezināms, bet.. katrā otrajā veikalā, pabā vai restorānā strādā kāds Jāzeps, Ligita vai Niklāvs, kurš jums skaidrā latviešu valodā spēs pamācīt, kā labāk rīkoties svešajā vidē?!
Sala, līdzīgi Latvijai, lielu daļu savas vēstures bijusi „zem okupanta zābaka”, tomēr šeit ir viens no visaugstākajiem dzīves līmeņiem pasaulē?!
Vietējie lieliski māk „sadzīvot” ar savas pagātnes mantojumu – ielu nosaukumiem franču valodā, gan ar nacistu atstātajām „Atlantijas sienas” paliekām, kuras redzamas vai ik uz soļa, veiksmīgi izmantojot tās tūristu pievilināšanai! Kas latviešiem liedz „vārīties” uz mūsu raibās vēstures – pietiks „cepties” par „okupācijas nodarīto zaudējumu”! Rādīsim tūristiem SMERŠ štābu Vecrīgā, ČEKAs pagrabus, skolu Malnavā, kuru reiz apmeklējis Hitlers un…. lai, dzejnieka vārdiem izsakoties, mūs (burtiski) padara bagātus viss, kas ar mums ir noticis?!
Nauda, nauda..
Gērnsijā drukā paši savu naudu – Gērnsijas mārciņu, kuras vērtība ir tāda pat, kā angļu, īru vai skotu „kvidam”3, bet viņiem neienāktu prātā „nogāzt tādu podu”, kā mēs ar tiem bēdīgi slavenajiem Latvijas rubļiem – repšikiem, kad padarījām tos dārgākus par Krievijas rubli – rezultāta mēs (kā tādi ēzeļi) zaudējam izeju uz plašo austrumu tirgu, kas izputināja mūsu ražotājus un lauksaimniekus..
Starp citu, ēzelis ir Gērnsijas simbols, vai tam ir kāds sakars ar šīs salas iedzīvotāju garīgajam īpašībām?
Jā un nē! Saskaņā ar kādu joku, Gērnsijietis, kurš līdz 25 gadu vecumam nodzīvojis salā, nav apprecējies un nav arī pabijis Londonā (tā ir tikai 180 jūdzes no šejienes), esot ēzelis. Salas iedzīvotajiem tikusi piedēvēta ēzeļa spītība dēļ to nevēlēšanās pakļauties Lamanša abos krastos dzīvojošajiem „suflieriem” – īpašības, kuras mums latviešiem vienmēr ir pietrūcis! Bet, ja nopietni, tad ēzeļi gadsimtiem ilgi izmantoti kravu nogādei augšup un lejup pa salas stāvajam nokalnēm, t.i., viņi bija šejienes vispopulārākais „transporta līdzeklis” un vēsturiski tā nu ir sanācis, ka kļuva par tās simbolu.
Gērnsija ir dārznieku un baņķieru valsts, kur sev rēķinus atverot, nu.. vārdā es te nevienu nenosaukšu, bet jūs jau visi zināt, kuri tie ir..
Jā, portālos ik pa brīdim paradās info, ka šejienes klubos, bāros un restorānos strādājošie latvieši atpazinuši mūsu „tautas kalpus”, priecīgi saskandinot glāzes, apmazgājam netīros darījumus ar Latvijā „nāsīs ierauto” naudu.. Šī ir interesanta tēma, bet, kamēr tiesnesis vēl nav šos apsveicis ar vārdiem „apsūdzētais, piecelties”, detaļās neiedziļināšos, jo.. dzīvojam taču tiesiskā sabiedrībā, vai ne?!
Šeit praktiski neesot noziedzības…
Biedrs Hrušķovs4 reiz nosolījās, ka pienākšot reiz tāda diena, kad PSRS noziedzība tikšot izskausta – „lāģerus” varēšot taisīt ciet, bet pēdējo „ugolovņiku” parādīšot pa TV. Mūspusē no tā nekas tā arī nesanāca, bet Ņikitas sapnis daļēji piepildījās šeit – Gērnsijā. Aizejot var atstāt vaļā māju logus un durvis, bet neaizslēgtajās mašīnās – atslēgas!
Vietējie fermeri savus produktus tirgo visai savdabīgā veidā – ielu malā ir speciālas vietas, kur (iepakoti un sacenoti) tiek izlikti augļi, dārzeņi un citi labumi. Blakus ir kastīte, kurā jāieliek nauda, bet apkārt nav ne dvēseles… Domās mēģiniet pārnest šo situāciju uz Latviju, nekas nesanāks, vai ne?!5
Un, kā vēl nav Gērnsijā..
Salā nav arī hamburgeru rītuvju, un nebūšot, jo šejienieši dodot priekšroku uz vietas audzētajai „organik” barībai, atšķirībā no latviešiem, kuriem pašu „paika” šķiet par prastu -jāieved no ārzemēm! Varbūt tamdēļ šeit arī nav krīzes, un mēs braucam meklēt darbu pie viņiem, nevis viņi pie mums, kas zina?!
Jā, krīze..
Mūsu aizvēsturiskie senči, labākas dzīves meklējumos, esot atstājuši Gangas6ielejas, lai apmestos Baltijā, pie Daugavas krastiem. Tā nu sanāk, ka globalizācijas laikmeta dižķibeles vēji sāk pūst mūs no turienes prom! Dziedāt Ozianna7, protams, vēl daudz par agru, bet liekas, ka vismaz daļai no mums Gērnsijā atradīsies otra dzimtene. Žēl – šī ir maza sala un visiem šeit vietas nepietiks, sorry!
Un visbeidzot, tāpat kā tā dziesma, kura nebija par krekliem, bet par sirdsapziņām8, arī šis raksts ir vairāk par Latviju un mums pašiem, nekā par Gērnsiju. Ar šo „patriotisko” noti tad pagaidām arī beigšu. Jā, daudz laba ir šai salā, bet tāpat, kā katram kokam ir divi gali, arī šeit ir lietas, kuras man nepatīk, bet gan jau par to kādu citu reizi..
- Varbūt noderēs – vēl virtuālajā telpā atradu divus rakstus par šo pašu tēmu: publicista J.Kučinska „Īpašā sala Gērnsija” un LU doktorantes A.Lulles „В Ла-Манше открыты латышские острова.” Šeit centos viņu teikto neatkārtot.. [↩]
- Atliciniet „sīceni” (angl.) [↩]
- Quid – mārciņa. (Britu slengs) [↩]
- Ņikita Hruščovs bija PSKP CK pirmais sekretārs un faktiskais PSRS vadītājs no 1953. līdz 1964. gadam. [↩]
- Mazās kopienās visi viens otru pazīst un diez vai uzdrīkstēsies krāpt savus kaimiņus. Ja to darīs, tad par to drīz visi zinās un atbilstoši rīkosies. [↩]
- Mēs esot indobalti, bet pilnīgi droši to nezina neviens.. [↩]
- Slavināšanas dziesma, sastopama kristietībā un ebreju liturģijā. [↩]
- Dziesma par Četriem Baltiem Krekliem. [↩]
